Vardarbība un aizskaršana darba vietā - dienesta neredzamā puse... (04/11/2020)

Psihoemocionālie darba vides riski ir vieni no tiem, kuriem ikdienā tiek pakļauts katrs policists, neatkarīgi – valsts vai pašvaldības, robežsargs, ugunsdzēsējs, cietuma uzraugs, neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes vai sociālā dienesta darbinieks. Šis termins un tā raksturotais apstākļu kopums, lai arī nav nekas jauns, savu aktualitāti ieguvis tikai dažu pēdējo gadu laikā, kopš tas ciešāk tiek sasaistīts tieši ar darba drošību. Darba vide, mikroklimats kolektīvā, vadības attieksme un darba stils, “klienti”, sabiedrības attieksme, likumdevēja un izpildvaras attieksme… Šo sarakstu varētu papildināt vēl un vēl. Tomēr vēljoprojām par šiem riskiem un to, kādu iespaidu tie atstāj uz amatpersonas dzīvi, veselību un ģimeni, runāt izvēlas retais. Jo valda maldinošs uzskats par to, ka, izvēloties strādāt šajā profesijā, katrs pats pieņēma lēmumu to visu paciest, samierināties ar to. Savukārt cilvēkam “izdegot” tas nereti tiek pamatots ar psihisko nenoturību, neatbilstību dienestam, nevēlēšanos strādāt, problēmām privātajā dzīvē, principā ar visu, ko vien iespējams, bet ne ar to, ka tam būtu tiešs sakars ar cilvēka savulaik izdarīto izvēli – dienestu.

Vardarbība darba vietā ir viens psihoemocionālajiem riskiem, kurš nav svešs arī LIDA biedriem. Tāpēc šī gada oktobrī Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) rīkotajā diskusijā “Vardarbība un aizskaršana darba vietā – kā cīnīties pret un izvairīties no tās” piedalījās arī LIDA juriste Alise Rozīte.

Aicinām iepazīties ar A.Rozītes izklāstu par diskusijā skatīto un secinājumiem, velkot paralēles ar dienestu.

“Diskusijas ietvaros uzstājās vairāki pašmāju eksperti, ar praktiskiem piemēriem skaidrojot iespējamos vardarbības veidus. Vēlos vērst uzmanību uz to, ka ar tekstā aprakstīto vardarbību tiek domāta ne tikai fiziskā vardarbība (kas ir daudz retāka), bet arī emocionālā vardarbība (pamatā).

Vispirms jānorāda, ka lielu artavu vardarbības novēršanā darba vietā noteikti dos 2019. gadā Starptautiskās darba organizācijas pieņemtā Konvencija par vardarbības un uzmākšanās apkarošanu darba vidē, un plānots, ka Latvijā tās ratifikācijas process noslēgsies 2021. gada vasarā. Konvencija ir ļoti būtiska, jo beidzot sniedz skaidrus vardarbības dažādo paveidu definējumus, kā arī nosacījumus tās piemērošanai (piemēram, ka darba devējs aizsargā darbinieku no vardarbības darbā arī komandējuma laikā, pārtraukumā, kā arī dažāda veida uzbrukumos no klientiem, kā arī nosaka darba devēja pienākumu iejaukties, ja ir redzams, ka darbinieks cieš no vardarbības mājās). Arī no LIDA skatu punkta Konvencija ir nozīmīga, jo arī uz amatpersonām ar speciālo dienesta pakāpi attieksies tāpat kā uz jebkuru citu strādājošo.

Uzklausot ekspertus, ir iespējams izdarīt secinājumu, ka amatpersonas ar speciālo dienesta pakāpi noteikti ietilpst vardarbības riska grupā (gan būt upurim, gan kļūt par varmāku), jo nakts darbs, izolēts darbs, bieža reaģēšana uz ārkārtas situācijām, “klientu” komunikācija, ir vērtējami kā būtiski, psihi ietekmējoši faktori, kas var radīt noslieci ne tikai uz kļūšanu par varmāku vai tās upuri, bet arī radīt izdegšanas sindromu. Turklāt dienesta modelis pats par sevi ir lielā mērā saistīts ar pakļaušanos augstāku amatpersonu prasībām un likumīgiem rīkojumiem, kas nozīmē, ka ne vienmēr kolektīva ietvaros ir iespējams saprātīgi risināt problēmas, ne vienmēr pakļautībā esošajām amatpersonām ir saprotama doto uzdevumu jēga, rīcības modeļi un loģika. Minētais rada risku, ka stress, kas rodas saistībā ar nodarbinātajam neizprotamiem vadības rīkojumiem, tiek izlādēts (potenciāli jau vardarbības veidā) uz vienādā vai zemākā “līmenī” esošiem kolēģiem, vai mājiniekiem. Tādejādi, uzklausot diskusijas dalībniekus, manā skatījumā amatpersonām ar speciālo dienesta pakāpi pastāv vieni no visaugstākajiem profesiju riskiem kļūt saistītam ar vardarbību (kā varmākam, upurim – gan darbā, gan ģimenē). Galvenais veids kā to risināt, protams, ir visa līmeņa amatpersonu izglītošana par šiem jautājumiem, taču arī nodarbinātajiem kopumā labvēlīgas vides radīšana (efektīvs sūdzību izskatīšanas mehānisms, pēc iespējas individualizēta darba laika organizācija, labumi veselībai), kā arī, šos jautājumus būtu ieteicams risināt ar koplīguma palīdzību.

Taču ko darīt, ja jau esi vardarbības upuris dienesta pienākumu izpildes vietā?

Pirmkārt, ir jāizprot, ka emocionālā vardarbība ir sarežģīts jēdziens, un ir atkarīga no katras personas individuālas uztveres par komunikācijas stilu. Tāpēc tas, vai pret personu tiek pieļauta emocionāla vardarbība, lielā mērā sasauksies ar personu savstarpējo komunikāciju.

Šādos gadījumos var rīkoties pēc vienotas shēmas:

1. Robežu nospraušana – pašam darbiniekam ir jāinformē nepatīkamo darbību veicējs personīgi un tieši, pieklājīgā, saprotamā un konkrētā veidā norādot uz veikto nepieņemamo darbību saturu un lūgumu to pārtraukt.

Vairumā gadījumu ar konkrēto sarunu, ja vien tā ir abpusēji korekta, pilnībā pietiek, lai novērstu nevēlamās darbības. Savukārt gadījumā, ja persona apzināti turpina veikt nevēlamās darbības, rīcība var tikt traktēta kā emocionāla vardarbība.

2. Ja saruna ar nevēlamo darbību veicēju nenes rezultātus, nepieciešams nekavējoties vērsties pēc palīdzības šādā secībā:

            2.1. pie darba devēja ar lūgumu nodrošināt tiesības uz drošu darba vidi, izskaidrojot situāciju, kā arī norādīt, ka personīgas pārrunas ar varmāku nav palīdzējušas;

            2.2. pie arodbiedrības, izskaidrojot situāciju un lūdzot iesaistīties konflikta risināšanā. Arodbiedrība var sniegt kvalificētu juridisko palīdzību, izvērtējot konkrēto situāciju!

Paralēli nepieciešams uzsākt pierādījumu vākšanu – fiksēt faktus par varmācību (kaut vai piezīmju blociņā – konkrēts laiks, datums, darbība, liecinieki). Tāpat nepieciešams vērsties pie ārstniecības personām (t.sk. psihologa, psihoterapeita, psihiatra – emocionālās vardarbības gadījumos), pēc nepieciešamības – sociālajā dienestā, krīžu centros.

3. Ja darba devējs darbinieku neaizsargā, vai arī aizsargā nepietiekami (darbībām nav rezultāta), darbiniekam ir jāvēršas tiesībaizsardzības iestādēs (arī šajā gadījumā arodbiedrība var konsultēt darbinieku, kā arī sagatavot nepieciešamo dokumentāciju) – Valsts policija (ja ir aizdomas par noziedzīgu nodarījumu), - Tiesībsargs, - Valsts darba inspekcija.

4. Pastāvot pierādījumiem par vardarbību, darbiniekam ir tiesības vērsties arī vispārējās jurisdikcijas tiesā ar prasību par morālā kaitējuma piedziņu no varmācīgās personas.

Pētījumi rāda, ka jebkura nevēlama varmācība, ja tā netiek risināta, un tiek tolerēta no vadības un kolēģu puses, var potenciāli novest pie noziedzīga nodarījuma! Tāpēc šādos gadījumos ir svarīga proaktīva rīcība! Atklātākos gadījumos arī kolēģiem ir pienākums informēt darba devēju par novēroto vardarbību darba vietā!

Kopumā, apmeklējot diskusiju, secināju, ka īstenībā ziņas par zināmu vardarbību arodbiedrībā saņemam visai bieži. Diemžēl, tās tiek sniegtas kontekstā ar pavisam citiem notikumiem, jo pašas informāciju sniedzošās personas nemaz nav identificējušas, ka pret tām tiek veikta emocionāla vardarbība… Kolēģu, vadības rīcība tiek uztverta kā pašsaprotama, lai gan pēc būtības tā robežojas ar nepieņemamu komunikāciju un diskrimināciju. Lai gan pamatprincips šajās lietās ir, ka noteicoša ir cietušās personas uztvere, domāju, ka mums kā arodbiedrībai ir svarīgi izglītot savus biedrus par šiem jautājumiem, jo redzam, ka amatpersonas ar speciālo dienesta pakāpi patiešām ietilpst lielā riska grupā, lai kļūtu par daļu no varmācīgu attiecību (gan darba, gan privātās dzīves) modeļa. Domāju, ka pārāk ilgi “dienesta modelis” tiek izmantots kā iemesls, lai pret “zemākām” amatpersonām arī izturētos “zemāk”. No pētījumiem redzam, ka tas viss noved pie neproduktīva darba, izdegšanas, vardarbības pārnešanas uz ģimeni, un pat noziedzīgiem nodarījumiem (un tajā brīdī kļūst par visas sabiedrības problēmu).”