Mobings, bosings vai psiholoģiskais terors? (13/05/2020)

LIDA, ikdienas darbā itin bieži saskaras ar situācijām, kad biedri sūdzas par mobingu vai bosingu no augstākas vadības puses. Ņemot vērā, ka normatīvie akti nesatur šo terminu definējumu, ne vienmēr ir iespējams uzreiz noteikt vai pret personu ir pieļauts kāds no šī psiholoģiskā terora veidiem. Tāpēc ļoti vērtīgs ir Latvijas Republikas Augstākās tiesas 2020. gada 28. aprīļa spriedums, kurā sniegta papildu interpretācija veidam, kā konstatēt psiholoģisko teroru darba vietā. 

Galvenās no sprieduma izrietošā atziņa ir, ka "psiholoģiskā terora atzīšanai jākonsatē vienota naidīga sistēma", respektīvi, ne katra mazākā, nodarbinātajam nepatīkamā epizode būs uzskatāma par psiholoģisko teroru. Vienotu naidīgu sistēmu nevar konstatēt, pamatojoties tikai uz atsevišķas, vienas rīcības izvērtējumu. Kā psiholoģiskā terora iezīmes var būt patstāvīga kritika, kontaktēšanās noliegums, nesarunāšanās, apiešanās kā "ar tukšu vietu", nepamatota sodīšana. Tomēr visas epizodes ir jāvērtē kopsakarā, tai skaitā, ar naidīgo uzbrukumu ilgumu un intensitāti. Par psiholoģisko teroru atzīstama tāda rīcība, kas ir darbību kopums ar vienotu mērķi - atsvešināt darbinieku, izstumt no kolektīva, radīt apstākļus darba pamešanai. Jo biežākas un sistemātiskākas ir kaitnieciskās darbības, jo īsāks laika posms nepieciešams, lai konstatētu mobinga esamību.

Turklāt, tiesa ir norādījusi, ka lietas izšķiršanā nav būtiski, kādu terminu darbinieks ir norādījis lai apzīmētu pret sevi vērsto naidīgumu - mobings vai bosings, jo no lietas apstākļiem kopumā ir saprotams, ka nodarbinātais sūdzas par psiholoģisko teroru darba vietā. 

Līdz ar to, lai konstatētu, vai pret kādu no darbiniekiem tiek pieļauts psiholoģiskais terors, nepietiek ar atsevišķu epizodi, bet gan nepieciešams konstatēt vienotu naidīgu darbību sistēmu ar konkrētu mērķi.

Tāpat spriedumā ir sniegta ļoti svarīgas atziņas attiecībā uz to, vai ir pieļaujams veikt sarunu ierakstu darba vietā.

Ierakstot sarunas ar darba devēju darba vietā (par to nebrīdinot), saskaras divas konfliktējošas intereses - darba devēja tiesības uz privāto dzīvi, tostarp, datu aizsardzību, un darbinieka tiesības uz savu tiesību aizsardzību.  Katrā situācijā jāvērtē atsevišķi, vai šādu sarunu ieraksts būs pieļaujams pierādījums. Tiesai, lemjot jautājumu par sarunu ieraksta kā pierādījuma pieļaujamību jāvērtē šādi aspekti:

1) kādos apstākļos sarunas ierakstīšana notikusi (vai personai bijusi saprātīga paļaušanās uz privātumu);

2) kādam nolūkam personas sarunas ierakstītas (vai tam bijis leģitīms mērķis un ievērots samērīgums);

3) kāds bija sarunas ietvars (vai nav pārkāptas personas tiesības uz dzīļi personisku privātās dzīves detaļu aizsardzību);

4) kā ieraksts izmantots (kādu interešu aizsardzībai tas tiek lietots);

5) vai pastāvēja citi iespējami pierādījumi, kas tik pat efektīvi varētu pierādīt konkrētā pārkāpuma esību;

6) vai nav notikusi iesaistītas personas pārlieka provocēšana.

Tādejādi, secināms, ka, sarunu ieraksts kā pierādījums varētu tikt atzīts par pieļaujamu un izmantots, ja darbiniekam objektīvi nepastāv citas iespējas savākt pierādījumus par psiholģiskā terora veikšanu. 

Ja saskatāt sava darba devēja rīcībā psiholoģiskā terora pazīmes, aicinām vērsties pie arodbiedrības, jo arodbiedrības juristi var Jums palīdzēt objektīvi izvērtēt situāciju atbilstoši aktuālajai tiesu praksei un ieteikt labāko risinājumu, kā aizstāvēt savas tiesības.

LIDA juriste
A.Rozīte