Dienesta Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldē vispārīgs raksturojums (09/01/2019)

Pirms analizējam prasības, kas noteiktas dienestam, svarīgi izprast pašu dienesta Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldē (turpmāk – dienesta) būtību.

Zinātniskajās publikācijās atrodami dažādi autoru viedokļi par dienesta attiecībām. Galvenokārt uzmanība pievēršama apstāklim, ka iespējami divi nodarbinātības statusi – civiltiesiskas attiecības, kas dibinās uz civiltiesiska līguma (parasti – darba līguma) pamata, kā arī administratīvās attiecības, kurās persona tiek nodarbināta, pamatojoties uz administratīvo aktu.

Kopsakarā ar Administratīvā procesa likuma 1. pantu, “administratīvais akts ir arī lēmums par amatpersonas (..) tiesiskā statusa nodibināšanu, maiņu, izbeigšanu”. Attiecīgi, lēmums par personas iecelšanu amatā būs administratīvais akts, kurās persona tiek nodarbināta konkrētā amatā, pamatojoties uz administratīvā akta saturu, apstiprinot konkrēto personu valsts noteiktā amatā – valsts dienestā.

Valsts dienesta veidi var būt vairāki. Tradicionāli jēdzienu “dienests” saista ar militāro dienestu. Militārā dienesta likums nosaka, ka militārais dienests ir, “valsts dienesta veids valsts aizsardzības jomā, kuru pilda karavīrs, un kurš ietver aktīvo dienestu un dienestu Nacionālo bruņoto spēku rezervē”. No piedāvātās definīcijas, cita starpā, iespējams secināt, ka valsts dienestam ir vairāki veidi, tai skaitā, militārais dienests. Satversmes tiesa secinājusi, ka “valsts dienestu pildošas personas atrodas īpašās attiecībās ar valsti, proti – šo personu tiesības ir ierobežotas, un tām tiek uzlikti īpaši pienākumi”. Kopumā iespējams secināt, ka dienests ir darbs valsts izveidotā amatā, kurā persona pilda valsts uzliktus pienākumus, pamatojoties uz valsts gribas izteikumu administratīvā akta formā.

Līdz ar to arī dienests Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldē ir valsts dienesta veids, jo atbilst Satversmes tiesas noteiktajiem kritērijiem – tas ir valsts radīts amats, izveidots izpildu varas institūcijā, attiecas uz publiski tiesiskajām attiecībām un tajā tiek veikti konkrēti, valsts noteikti pienākumi.

Atbilstoši Dienesta gaitas likumam, “dienests Iestādē ir valsts dienesta vieds, kuru pilda Iestādes amatpersona, kam ir speciāla dienesta pakāpe”, ar iestādi apzīmējot konkrēto Iekšlietu ministrijas padotībā esošo iestādi vai arī Ieslodzījuma vietu pārvaldi. Tas sasaucas ar jau iepriekš konstatēto, ka dienesta Valsts policijā ir valsts dienesta veids. No konkrētā panta redzama arī atšķirība starp militāro dienestu un dienestu Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādē vai Ieslodzījuma vietu pārvaldē – vienu pilda karavīrs, taču otru – amatpersona ar speciālo dienesta pakāpi.

Tādejādi, lai veiksmīgi izprastu vārda “dienests” nozīmi, nepieciešama atkāpe, lai noskaidrotu jēdzienu “amatpersona” un “speciālā dienesta pakāpe” nozīmi.

Jēdzienu “amatpersona” skaidrojumu sniedz vairāki normatīvie akti. Piemēram, Valsts pārvaldes iekārtas likums nosaka, ka “amatpersona – fiziska persona, kura vispārīgi vai konkrētajā gadījumā ir pilnvarota pieņemt vai sagatavot pārvaldes lēmumu”. Savukārt Krimināllikums nosaka, ka “par valsts amatpersonām uzskatāmi valsts varas pārstāvji, kā arī ikviena persona, kura pastāvīgi vai uz laiku izpilda valsts vai pašvaldības dienesta pienākumus (..), un kurai ir tiesības pieņemt lēmumus, kas saistoši citām personām, vai kurai ir tiesības veikt uzraudzības, kontroles, izmeklēšanas vai sodīšanas funkcijas vai rīkoties ar publiskas personas vai tās kapitālsabiedrības mantu vai finanšu līdzekļiem”. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka “valsts amatpersonas statusu raksturo īpašas uzticamības un lojalitātes attiecības ar valsti”. No šiem un vairākiem citiem avotiem secināms valsts amatpersonas speciālais īpašais statuss – tā ir valsts sektorā strādājoša vai dienējoša, valstij lojāla persona, kura pilda uzdotos pienākumus un ir tiesīga valsts vārdā pieņemt lēmumus.

Arī speciālo dienesta pakāpju būtība ir secināma no avotu kopuma, aplūkojot Dienesta gaitas likumu, ar speciālo dienesta pakāpju noteikšanu saistītus Ministra kabineta noteikumus un Augstākās tiesas praksi. Būtībā speciālā dienesta pakāpe ir dienesta gaitas elements, kas apzīmē amatpersonas statusu, jo ir atkarīga no kvalitatīviem rādītājiem – izglītības, izdienas ilguma un pienākumu izpildes kvalitātes. Tāpēc teorētiski, jo augstākus rezultātus amatpersona uzrāda šajos rādītājos, jo augstākai pakāpei tai būtu jāpienākas. Ņemot vērā, ka atbilstoši speciāli izveidotai gradācijas tabulai, par speciālajām dienesta pakāpēm pienākas piemaksas, speciālajai dienesta pakāpei būtu jādarbojas arī kā motivatoram, kas veicinātu amatpersonas dienesta gaitas izaugsmi.

Autores ieskatā, diskutabls ir jautājums par amatu klasifikatorā (Ministru kabineta noteikumi Nr.810 “Noteikumi par Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm amatu klasifikāciju”) noteiktajiem katra amata “griestiem”, respektīvi, katram amatam nosakot augstāko iespējamo dienesta pakāpi. Lai gan, protams, nav noliedzams, ka karjeras dienesta modelī nepieciešama hierarhiska sistēma, autores ieskatā, vairāki amati satur pārāk zemas izaugsmes iespējas, tādejādi liedzot amatpersonai iespēju sevi pierādīt gadījumos, ja pastāv vairāki kritēriji – augsts novērtējums, nav pārkāpumu, ir atbilstoša izglītība.  Tomēr šis jautājums vienmēr raisījis asas diskusijas ar dienestiem.

Un kā liekas Tev? Kāds ir tavs viedoklis par amatpersonas īpašo statusu un speciālo dienesta pakāpju nozīmi?

LIDA aicina biedrus iesaistīties diskusijā un izteikt viedokli!